Talsi

– “Tu negribi iedzert?”
Jankas jautājums un tonis kādā viņš to uzdeva liecināja par vienu – viņa kārtējām attiecībām kārtējo reizi ir pienākušas beigas. Pēc pāris stundām Janka ar konjaka glāzi rokā sēdēja uz mana dīvāna un pilnā balsī žēlojās par savu bēdīgo likteni. Lai arī Janka centās izlikties šķiršanās bēdu sagrauzts, jau pēc pāris glāzītēm grādīgās dziras sarunas arvien vairāk un vairāk virzījās pie domas, ka labu šķiršanos vajadzētu vainagot ar vētrainu maucību un būtu pēdējais laiks pasūtīt pāris vieglas uzvedības meitenes. Doma par prostitūtu aicināšanu pie sevis, mani pārāk nesajūsmināja. Jau sāku apsvērt variantus kā novirzīt Jankas plānus mierīgākā virzienā vai vismaz ārpus manas mājvietas, kad atcerējos pirms dažām dienām kādā iepazīšanās portālā uzsāktu saraksti.
Sarunu biju uzsācis es. Starp iepazīšanās sludinājumiem biju pamanījis kādu profilu kurā pāris labākajos gados no Talsiem vēlējās iepazīties ar pāri vai vīrieti. Galerijā saliktās bildes izskatījās pēc pašu autoru bildētām, nevis kā parasti nočieptām internetā un arī jau pēc pirmajām vēstulēm kļuva skaidrs, ka pārītis ir noskaņots nopietni un nav tradicionālie interneta onānisti. Bijām tikuši līdz tam, ka apsolījos pie pirmās izdevības braukt pie viņiem ciemos uz Talsiem, lai tur tiktos kādā no vietējiem kempingiem. Kad Janka atkal atsāka veco dziesmu par palaistuvju izsaukšanu nācu klajā ar ierosinājumu doties ciemos pie maniem “sarakstes draugiem”.
Janka uz mani skatījās neticīgām acīm:
– “Tu ko? Reāls grupņiks?!”
– “Nu jā, tur sieviete fantazē par vairākiem locekļiem vienā reizē.”
– “Da, bļe, nedirs! Toč?”
– “Nu jā, ka tad es tev esmu dirsis kaut ko.”
– “Bļe, nu tad pisam uz turieni!”

Drošības pēc ieskatījos portālā – mani maucīgie draudziņi atkal bija onlainā. Apjautājos vai mūsu noruna par tikšanos Talsos vēl spēkā. Pēc pāris minūtēm saņēmu atbildi – jā, viss spēkā, ja vari šodien, tad ar lielāko prieku gaidām norunātajā kempingā pie ezera. Uz jautājumu vai varu ņemt līdzi cīņu biedru saņēmu viennozīmīgu atbildi: “…mmmmmmmmmmm… Gaidām jūs!” Pēc brīža jau tuvējā rimčikā krāmējām ratos ēdamo, dzeramo un visu pārējo kas varētu noderēt šādā reizē. Jau labu gabalu aiz Rīgas beidzot saņēmu dūšu, lai sazvanītos ar pagaidām virtuālajiem paziņām un pateiktu, ka esam izbraukuši. Pēc pāris pīkstieniem telefonā atskanēja gluži meitenīga šķelmīga balss:
– “Jā, klausos?”
– ”Te Paulis, mēs pirms brīža izbraucām no Rīgas.”
– “Gaidām jūs… mm…”
– “Tiekamies uzreiz tajā kempingā ko runājām?”
– “mm… jā, mēs jau būsim tur un iesildīsimies!”

Jau izbraucot no mājām Janka apbēra mani ar jautājumiem. Kas viņi tādi, ko teiks vīrs, kāda ir sieviete, ko mēs esam rakstījuši viens otram. Īsumā pārstāstīju mūsu sarakstes detaļas. Nomierināju, ka vīrs būs tikai priecīgs, ka viņa sieva tiek apmierināta tieši tā kā viņai to gribēsies, parādīju arī dažas atsūtītās bildes. Noklausījies visu manis teikto un apskatījis bildes, Jānis izspēra gadsimta pērli:
– Es jūtos kā tāds kuilis ko ved pisties. Toč kā tāda mauka!
Turpmāko ceļa daļu pavadījām apspēlējot Jankas domu, ka esam kā tādi staigājoši pimpji ko jebkurā brīdī var pasaukt uz “ugunsgrēka dzēšanu”. Tā jautrās sarunās pazuda sākotnējās šaubas un bailes par mūsu pasākuma izdošanos.
Kad pieripojām pie norunātā kempinga, jau krēsloja. Neskatoties uz patīkamo vasaras vakaru tikai pie divām mājiņām bija redzama rosība, kempings bija patīkami tukšs. Pie vienas no mājiņām jau pa  gabalu atpazinu bildēs redzētās sievietes augumu. Pamanījusi mūsu tuvošanos viņa draudzīgi mājot nāca mums pretīm.