Zobārsts

Jau no skolas laikiem neciešu zobārstu. Vienmēr esmu vilcis garumā pat hiegēnista apmeklējumus. Pat iekāpjot jau ceturtajā gadu desmitā baisās iestādes apmeklējums lika maniem pautiem sarauties no domas vien.

Pozitīva pārmaiņa šajā jomā pienāca gluži negaidot. Nevarētu jau teikt, ka pēkšņi tiku izārstēts no bailēm, bet sāku pret šo eksekūciju izturēties mierīgāk pēc reizes kad mīļotā sieviete bija spiesta mainīt savu zobu dakteri. Notika tas gadus piecus atpakaļ. Viņas paziņa, kas līdz šim bija pildījusi arī zobārsta pienākumus, pēc precībām pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Mīļotajai laulenei neatlika nekas cits kā pēc draugu un paziņu ieteikumiem meklēt citu labo putniņu Taro (bija tāds tēls padomjlaiku multenē, kurš dakterēja slimos krokodīla zobus). No ieteikto dentistu biruma tika atlasīts pārītis šķietami perspektīvo. Pirmais izvēlētais izrādījās viņas prasībām ne pārāk piemērots, par otro kandidāti man radās šaubas jau vedot sievu uz klīniku. Klīnika bija iekārtota kādas gadsimta sākuma īres mājas iekšpagalma pirmā stāva dzīvoklī – bēdīga paskata simtgadīgas koka durvis, necila plāksnīte… Sieva noraustīja plecus to visu redzot, bet tomēr atvēra durvis un devās iekšā. Es paliku garlaikoties mašīnā. Pēc gandrīz vai divu stundu ilgas gaidīšanas pa ieejas durvīm iznāca nevis kāds no bomzīgajiem mājas pamatiedzīvotājiem, bet mana dārgā sieviete. Viņa sāka ar to, ka esot beidzot atradusi jēdzīgu ārstu pie kura nav bail iet. Viss esot izdarīts gandrīz vai ideāli. Telpas esot labas, aparatūra jaunākā, attieksme pareiza un cena tikai nedaudz augstāka kā citur. Jau tās pašas dienas vakarā man tika paziņots, ka esot īstais brīdis zobu higēnai un jau nākošā rītā tiku pierakstīts. To, ar kādām emocijām, devos uz sievas atrasto elles priekškambari, var iedomāties tikai cilvēks kurš pats cieš no kādām fobijām. Paātrināta sirdsdarbība, nosvīdušas plaukstas un tiks kreisajā acī bija mazākais no mana ķermeņa fizioloģiskajām izdarībām, kas mani mocīja šausmu pilnajā rītā. Neskatoties uz to visu precīzi laikā vēru klīnikas durvis… Sieva nebija mānījusies – telpas tiešām izrādījās patīkamas, lai vismaz kaut kā nodarbinātu rindā gaidošos, stūrītī bija novietots paliels ādas dīvāns un čupiņa ar žurnāliem. Nācās uzgaidīt. Iekārtojos uz dīvānā, paņēmu kādu no žurnāliem un visiem spēkiem cenšoties saņemt sevi rokās, sāku lasīt. Nebiju vēl īsti iesācis lasīt, kad pavērās kāds no kabinetiem un uzgaidāmajā telpā ienāca Viņa. Mana jaunā zobārste. Uz viņas ar burvīgu krievu akcentu pateikto: “Labrīt, Pauls!” es neatbildēju. Šoreiz gan ne dēļ bailēm, bet gan apjukuma. Nebiju domājis ieraudzīt elles ķēķa galvenā mocītāja nezvēra vietā eņģeli. Manā priekšā stāvēja… ups, darba laiks beidzās :(